Atzīmējot Pasaules bēgļu dienu, sakām paldies brīvprātīgajiem

20. jūnijs ir Pasaules bēgļu diena, un šodien eksperti daudzviet spriedīs par ukraiņu izmitināšanu un problēmām, ar ko viņi sastopas. Latvijas Samariešu apvienība kopš kara sākuma savā paspārnē uzņēmusi 41 bēgli no Ukrainas – cilvēkus ar kustību un redzes traucējumiem un viņu ģimenes locekļus. Lai palīdzētu ukraiņu dzīvi šeit padarīt priecīgāku, samariešu brīvprātīgie organizē dažādas aktivitātes gan svētku dienās, gan ikdienā. Tāpēc šodien bēgļu jautājumu kontekstā vēlamies akcentēt brīvprātīgā darba nozīmi, daloties ar brīvprātīgā Ronalda stāstu.

Šī gada martā paziņa uzrunāja un iedrošināja Ronaldu pievienoties samariešu brīvprātīgajiem. Viņš ilgi nedomādams piekrita.

“Manā redzeslokā šajā kara situācijā vienaldzīgo nav. Kur skatos, tur katrs dara, kas viņa spēkos – vieni sagādā un ved automašīnas uz Ukrainu, citi ziedo vai izmitina cilvēkus pie sevis mājās,  vēl citi palīdz bēgļu centros. Šis ir veids, kā es varu iesaistīties, sniedzot jel kādu atbalstu, ” stāsta 55 gadus vecais rīdzinieks.

Ronalds brīvajā laikā apciemo Latvijas Samariešu apvienības sociālajā aprūpes centrā “SenRīga” mītošos ukraiņu bēgļus. Lielākā daļa no viņiem ir ar invaliditāti – ar kustību vai redzes traucējumiem, tāpēc īpaši novērtē pastaigas, kurās Ronalds viņus pavada. Tāpat arī sarunas.

“Ir tāds teiciens – miers baro, nemiers posta – ar šādām aktivitātēm mēs sava veida mieru varam veicināt vismaz emocionāli – ar sarunām zem mierīgām debesīm. Kad nācu pirmo reizi, biju nedaudz satraucies, vai un kā mani pieņems. Taču satraukumam nebija pamata – šeit visi ir ļoti laipni un atsaucīgi, ” stāsta Ronalds.

Viena no ukrainietēm vārdā Gaļina viņu slavē: “Ļoti labs cilvēks! Priecājos par kopīgām pastaigām, kas man palīdzēja iepazīt šo pilsētas daļu, uzzināt, kur atrodas tuvākie veikaliņi un citas vietas.”

Viņi ar Gaļinu ir vienaudži ar līdzīgām atmiņām par dzīvi padomju laikos. Par spīti kontekstam un skumjajiem apstākļiem ir daudz sarunu tēmu, ko apspriest.

Ronaldam tuva ir arī cita ukrainiete, Veras kundze, kuru viņš īpaši apbrīno. Viņa ir neredzīga, taču, neskatoties uz to, bijusi mūzikas skolotāja. Veras kundze ik reizi iesaka viņam kādu klasiskās mūzikas gabalu, kuru noklausīties, un viņš novērtē iespēju apgūt ko jaunu.

“Mēs Latvijā ļoti labi saprotam ukraiņu pārdzīvojumus. Ne jau prieka pēc šie cilvēki te atrodas. Mūsu tautieši arī to ir pieredzējuši, dodoties bēgļu gaitās 2. pasaules kara laikā. Es ukraiņus redzu kā tautu ar ļoti stipru garu. Tik daudzi ir jau atgriezušies dzimtenē, neskatoties uz vēl joprojām notiekošo karadarbību. Tas ir patiess patriotisms, ” uzsver Ronalds.