Pēdējo nedēļu notikumi padarījuši NVO teju par lamuvārdu. Esot nevalstiskajā un sociālās jomas sektorā vairāk nekā 30 gadus, nākas jautāt pašiem sev – vai pietiekami stāstīts, skaidrots un strādāts ne tikai pie sociālo pakalpojumu attīstīšanas, bet arī NVO caurspīdīguma un reputācijas kopumā. Lai cik aktīva būtu sociālās jomas komunikācija, kamēr cilvēks nesastopas ar aprūpes vai citiem izaicinājumiem, viņš šo informāciju palaiž garām kā neaktuālu. Tāpēc pozitīvais moments no šī “publiskā sprādziena”  ir diskusiju vilnis visos iespējamajos līmeņos – sākot no Ministru kabineta un beidzot ar Facebook komentāru sadaļām.

Arī Latvijas Samariešu apvienības vārds diskusijās tiek locīts, tāpēc distancēties no diskusijas nav iespējams. Negribas un vienlaikus gribas atgādināt nodrāzto frāzi, ka valsts esam mēs paši. No sociālās jomas skatu punkta viss šķiet ļoti vienkārši – tieši sabiedrisku iniciatīvu rezultātā tiek aktualizētas sociālas problēmas un rasti risinājumi, un ja tie ir nepieciešami ilgtermiņā, tad pārtop sociālos pakalpojumos, kurus tad pilnībā vai daļēji finansē no publiskajiem līdzekļiem. Piemēram, pirms aptuveni 15 gadiem pats saskāros ar situāciju, kad tuvs seniors nevēlas pamest savas mājas laukos un pārvākties uz dzīvi pie bērniem. Sākām domāt, kā aprūpes pakalpojumam nokļūt pie cilvēka, tostarp izolētās lauku sētās, pretēji viņa pārvietošanai uz citām mājām, arī pansionātā. Tā tika radīti samariešu mobilās aprūpes busiņi – sākotnēji pilotprojekta ietvaros, bet pēc tam jau kļūstot par pieprasītu aprūpes pakalpojumu lielākajā daļā Latvijas, sadarbojoties ar pašvaldībām.

NVO loma sociālās jomas attīstībā

Problēmu un vajadzību identificēšana notiek ģimenē, kopienā. Piemēram, kad ģimenē ienāk bērns ar kustību traucējumiem, tiek meklēti domubiedri, formulējam nepieciešamo un vēršamies pašvaldībā – un visbiežāk tas notiek, apvienojoties NVO (biedrībās  un nodibinājumos). Ja ticēt statistikai, tad no vairāk kā 25 tūkstošiem Latvijā reģistrētām NVO, 20% jeb vairāk nekā 5 tūkstoši organizāciju ir definējušas savus mērķus tieši labklājības nozarē. Mērķi ir dažādi. Ir seniori, kas tiekas, lai socializētos. Ir jaunieši, kas apvienojas, lai veiktu brīvprātīgo darbu. Ir ģimenes, kas ikdienā rūpējas par vecākiem ar demenci, un ir cilvēki ar misijas apziņu, kas gatavi atbalstīt  hospiss pacientus. Ne visas vajadzības pārtaps pakalpojumos, vairums turpinās dzīvot kā sabiedrības iniciatīvas. Taču būtiski, ka aktīvajiem iedzīvotājiem, NVO – ir iespēja panākt, lai šādi pakalpojumi kopienā būtu pieejami, pārliecināt pašvaldību vai sadarbībā ar pašvaldību veidot pakalpojumus pašiem.

Šobrīd no 1004 reģistrētiem sociālajiem pakalpojumiem Latvijā 360 jeb 36% pakalpojumu ir veidojušas un sniedz tieši biedrības un nodibinājumi. Vai tas ir daudz? Es teiktu, ka pietiekoši, apliecinot, ka sabiedrībā ir daudz cilvēku, kam nav vienalga. Pietiekoši, lai teiktu, ka ja šos pakalpojumus likvidēs, cietīs ne tikai cilvēki, bet mainīsies arī visa Latvijas sociālā  sistēma. Mēs varam lepoties ar vecāku, bērnu un pacientu pašu veidotiem inovatīviem un reālās vajadzībās balstītiem risinājumiem, kas ir lētāki un efektīvāki – un ir tas, par ko mūs apskauž kaimiņi Lietuvā un Igaunijā.

Kas ir  izskanējušais “valsts finansējums” sociālo pakalpojumu sniedzējiem?

Latvijas Samariešu apvienība ir NVO ar vērienīgiem labdarības un brīvprātīgā darba projektiem un vienlaikus arī viens no lielākajiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem, bet mēs neesam vienīgie pakalpojumu sniedzēji nevalstiskajā sektorā. Vai nodokļu maksātāju nauda, lai segtu sociālo pakalpojumu izmaksas cilvēkiem, ir valsts finansējums konkrētajam NVO? Noteikti nē – tā ir samaksa par darbu, un tādus pat pakalpojumus sniedz gan pašvaldības, gan komersanti.

Latvijas Samariešu apvienības kontā, kā izskanēja publiski, 3 gados no Valsts kases ir ieskaitīti 6,36 milj. EUR. Nenoliedzami daudz, BET šo summu veido samaksa par sociālo pakalpojumu sniegšanu. Gandrīz puse no šīs naudas ir klientu jeb sociālo pakalpojumu saņēmēju nauda – pensijas, pabalsti – to kā klienta samaksu par pakalpojumu saņem mūsu sociālās aprūpes centri. Otra puse jeb 52,5% ir projektu līdzekļi, kas visi ir pieteikti un piešķirti dažādu konkursu ietvaros no CFLA un SIF, un arī šie līdzekļi ir sociālo pakalpojumu nodrošināšanai vai atsevišķos gadījumos – līdzfinansējums to veidošanai.

Projekta mērķus nosaka valsts, pieteikties tajos var visi, uzvarot konkurētspējīgākajiem, un skaidrs, ka šī finansējuma lielākā daļa ir ES līdzekļi. Caur projektiem Latvija iepazina “Mājoklis vispirms”, Drošības pogas, Mobilās paliatīvās aprūpes un daudzus citus pakalpojumus. Šobrīd mūsu lielākais projekts ir ģimenes tipa aprūpes centrs “Bišumuiža”. Jāakcentē, ka šim projektam piešķirtie līdzekļi ap 3 milj. EUR trīs gadu periodā, bija tikai 55% no aprūpes centra izveides kopējām izmaksām, pārējo, savelkot jostas, pielikām paši. Projekti un pakalpojumi tiek skrupulozi uzraudzīti, un neviens cents neiziet “Samariešu apvienības uzturēšanai vai atbalstam”.

Kā labāk – NVO, SIA vai pašvaldība?

Es uzskatu, ka visa pamatā ir vīzija un komanda, un ir labas komandas gan pašvaldību, gan komersantu vidū. Tomēr ja vēl konkrētāk – kāpēc Samariešu apvienība un daudzi citi mēs to darām kā NVO ? Jo mūsu mērķis primāri ir cilvēks (klients). Komersantam ir īpašnieks, kura intereses var mainīties. Pašvaldībās, savukārt, daudz ko nosaka politiskās prioritātes un simpātijas, un tas var būt gan labi, gan slikti, bet ja ir slikti, tad “darīt” ir nevis prieks, bet pienākums. Samariešiem un citām NVO nav īpašnieku un nav pelņas gūšanas vai personiska labuma mērķu, nav politisku interešu. Mēs dzīvojam realitātē, bieži vien skarbā realitātē. Mūs, protams, var censties ietekmēt, bet mums tomēr ir tiesības palikt konsekventiem, un ja nevar citādi, tad arī atteikties.

Katrs no 65 Samariešu apvienības sniegtajiem, un es gribu ticēt, arī citu NVO sociālajiem pakalpojumiem, ir gan profesionāls darbs, gan “vienmēr vairāk, nekā rakstīts līgumā”. Jau minēju 2013. izveidotos mobilās aprūpes busus, ar ko mainījām attieksmi pret aprūpi mājās laukos – un šodien aprūpe mājās ir pieejama visur. Atverot ģimenes tipa aprūpes centru “SenRīga” 2021. gadā, mēs parādījām, ka pansionātos var būt arī citādi, un tagad ir mērķis ieviest ģimenes tipa pieeju visos aprūpes centros. Un tā varētu stāstīt gandrīz par katru no pakalpojumiem.  

To visu varētu arī nedarīt, un būtu kā savulaik padomju savienībā. Taču realitātē – cilvēki, vide un vajadzības nemitīgi mainās, un jautājums ir, vai mēs kā sabiedrība paši gribam un varam veidot savu sociālo vidi, vai arī izvēlamies nedarīt neko un gaidīt, lai visu mūsu vietā izlemj politiķi un valsts pārvalde?  Valsts ir valsts, un bez valsts pārvaldes nevar, tāpēc jau mēs kā sabiedrība to ieceļam, ievēlam, bet katram savs darbs darāms un, mūsuprāt, pareizi ir pašiem pamanīt, saskatīt, domāt, runāt, apvienoties un īstenot.

Jā, NVO pulkā ir arī “tūristi” – “fiktīvas” vai “kabatas organizācijas”. Jāsaprot, ka neviens jau no ielas neaiziet uz Valsts kasi pēc naudas. Jebkuru līgumu valsts vārdā paraksta un pārskaitījumu no Valsts kases kāds apstiprina. Tādus, kas kļuvuši par NVO gadījuma pēc, ir jānovirza uz piemērotāku formu, bet krāpnieki jāizķer. Vienlaikus aicinu nekarināt “tūrista” vai “parazīta” birku visiem un negraut motivāciju tiem, kas vēl joprojām tic un dara, spītējot apstākļu, izpratnes un resursu trūkumam.

Andris Bērziņš, biedrības "Latvijas Samariešu apvienība" vadītājs