Ir mājas, kurās rīts sākas ar klusumu. Ne tādu mierīgu, bet tādu, kurā dzirdams, cik tālu ir viss nepieciešamais. Ūdens — ārā. Labierīcības — pagalmā. Silts ūdens — ne vienmēr. Elektrība — reizēm trausla kā sveces liesma ziemas vējā. Un cilvēks, kurš šajās mājās dzīvo, bieži ir seniors, cilvēks ar invaliditāti vai ar veselības izaicinājumiem, kas ikdienu padara lēnāku un trauslāku.

Domājot tieši par šīm mājām un cilvēkiem, ir tapis projekts “Samariešu UPE – Universālais Pakalpojumu Ekspresis”. Tā ir ideja, kas vienkāršā valodā nozīmē ko ļoti cilvēcīgu: aprūpe atbrauc pie cilvēka un atved līdzi to, kas mājās pietrūkst. Ne tikai pakalpojumu, bet iespēju aizsargāt pašcieņu un dzīvot drošāk un tīrāk — turpat savā vidē, savā pagalmā, savā dabiskajā dzīvesstāstā.

Projektā tiek radītas divas “nākamās paaudzes” mobilās aprūpes automašīnas. Tās būs mazākas, vieglākas un piemērotākas Latvijas lauku ceļiem un viensētām. Tās ir domātas, lai sasniegtu cilvēkus, kuri līdz šim bieži palikuši “aiz robežas”. Un tās ir domātas, lai palīdzētu ļoti konkrētās vajadzībās — higiēnā, pašaprūpē, ikdienas komfortā.

Šis projekts nav tikai par transportu. Tas ir par cilvēkiem, kuriem mājās ne vienmēr ir pieejamas visas sadzīvei tik pašsaprotamās lietas. Par senioriem, arī tiem, kuri dzīvo ar demenci. Par bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti. Par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Par ģimenēm, kuras cīnās ar trūkumu. Tie ir cilvēki, kuriem palīdzība nav “paredzēta”, bet vajadzīga — un bieži tieši tur, kur līdz šim bija visgrūtāk aizbraukt.

2025. gada novembrī projekts ir nonācis pie ļoti praktiska, gaidīta posma — noslēgts līgums ar automašīnu veidotājiem, un noris izveides process. Tas ir mirklis, kad ideja pārtop par realitāti. Vienlaikus ir notikušas sarunas ar pašvaldībām, kurās jaunās mobilās aprūpes automašīnas varētu tikt aprobētas Kurzemē, Vidzemē un Latgalē. Un īpaši nozīmīgs ir Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes lēmums sadarboties ar biedrību un ļaut aprobēt busus tieši Daugavpils teritorijā, sasniedzot mērķgrupas, kuru mājokļos trūkst siltā ūdens vai stabilas elektroapgādes.

Šāds risinājums ir kā kluss, bet spēcīgs solījums: ka cilvēks nav aizmirsts, pat ja viņa mājas ir tālu no centra. Ka rūpes var būt mūsdienīgas, gudras un vienlaikus sirsnīgas. Un ka cieņpilna ikdiena nav greznība — tā ir tiesības.

“Samariešu UPE” ir stāsts par to, kā tehnisks risinājums var kļūt par sociālu siltumu. Par to, ka dažreiz vislielākās pārmaiņas sākas ar pavisam vienkāršu lietu: ar iespēju nomazgāties siltā ūdenī, izmazgāt veļu un justies droši savās mājās.