Turpinām stāstu par aprūpētājiem, klusajiem varoņiem, kas strādā un velta savu laiku, lai palīdzētu citiem. Kā viņi nonākuši šajā profesijā? Kas silda un sagādā gandarījumu, strādājot aprūpē, un kāpēc aprūpētāja profesija ir cienījama un sargājama?

“Es daudz savu bērnību pavadīju kopā ar savu vecmāmiņu. Vecmāmiņa man bija ļoti tuva. Arī vectēvs. Tāpēc, kad viņi aizgāja no šejienes, man gribējās to mīlestību kādam atdot. Es atnācu uz šejieni un sapratu, ka tas ir mans.” Jana Ķube, ģimeniskas pieejas aprūpes centrs “SenRīga”

“Es gāju mērķtiecīgi un laikam es esmu tur, kur man vajag būt. Es pa šiem 8 gadiem nevienu dienu neesmu atnākusi ar tādu domu “aijjj, man atkal jāiet uz darbu”. Tā nekad nav bijis, es pat neeju kā uz darbu, es vienkārši eju darīt to, kas man ir jādara”. Lita Šīmane, samariešu aprūpe mājās

“Man šis darbs ir svarīgs, jo tu jūties vajadzīgs kādam. Tu jūties gaidīts, vienmēr zinu, ka mani šeit kāds gaida.” Kristīne Lavrinoviča, ģimeniskas pieejas aprūpes centrs “SenRīga”

“Mana mamma ir aprūpētāja, ir labi kopā strādāt. Vienmēr, ja es kaut ko nezinu, ir zvans mammai, es zinu, ka viņa man vienmēr dos atbildi.” Anastasija Kapeca, samariešu aprūpe mājās

“Tā bija apzināta izvēle, jo es strādāju savā mūžā pilnīgi dažādos darbos, un tad pienāca tāds brīdis, kad es gribēju tādu, kur es vairāk pats tiktu novērtēts, justu, ka ir atdeve tam, ko es daru. Pats galvenais ir just līdzi. Lai nebūtu tā, ka tu ieej tikai pienākuma pēc. Ieejot pie cilvēka, gan parunāties, gan redzēt, ka ir tās nopietnās lietas.. Palīdzēt un tajā pat laikā arī parunāties. Lai viņš justos labi pēc tam, kad es esmu bijis pie viņa.” Andis Jurenovskis, samariešu aprūpe mājās

“Tas ir darbs, tas nav hobijs, tā nav izklaide. Tu atnāc uz darbu un nostrādā uz 100%, lai aizejot mājās sirdī būtu miers, “ saka Jana.

“Es ļoti lepojos ar savu profesiju, šis manā dzīvē ir piektais izlaidums, kurā esmu bijusi, un pirmais, kurā sapratu, ka esmu ļoti priecīga par šo diplomu, kuru turu rokās, “ akcentē Kristīne.

“Lielākais gandarījums ir tas paldies un tas, ka mēs redzam, ka ir mainījusies vide, ir mainījies pats cilvēks un tas, kā viņš jūtās, “ saka Lita.

“Mums ir viena meitene, kas strādāja par palīgu, un tagad viņa piezvanīja, ka grib nākt par aprūpētāju. Es saku, tiešām? Viņa saka, jā, es gribu, jo man to vajag. Es domāju, viņa novērtēja to visu dzīvi, kas šajā darbā ir. Saprata, ka ir mīlestība, “ stāsta Jana.

“Es zinu, ka viņiem ļoti patīk, kad jauni cilvēki iet pie viņiem, jo viņi paši jūtas jaunāki tad, “ piebilst Anastasija.

“Es esmu no tās paaudzes, kas ar vecāko paaudzi dzīvojis kopā. Man ir abas vecāsmammas, es esmu uzaudzis starp veciem cilvēkiem, un es zinu, ko nozīmē vecums, un tagad, katru dienu ar to saskaroties, es to redzu un saprotu vēl vairāk, dažādās jomās, izpausmēs. Es to saprotu, tas nav vienkārši, novecot. Mums sabiedrībā vēl valda uzskats, īpaši bērni domā, nu kā es lūgšu palīdzību, vecāki atkal – nu kā es ar svešiem cilvēkiem būšu. Taču tas ir pakalpojums, kur šajos laikos jau ir izdomātas daudz lietas, tas viss pa punktiem ir salikts, kā mēs varam sniegt pašu to nepieciešamo, lai cilvēki justos labi, gan paši seniori, gan viņu tuvinieki, “ saka Andis.

“Viens no aprūpētāja uzdevumiem ir pārliecināt klientu, ka mēs neko sliktu nedarām, ka mēs tikai nākam palīdzēt. Un ka tā palīdzība ir vajadzīga, “ uzsver Lita.

“Kad es sāku strādāt, pati sakāros ar tuvākiem paziņām un draugiem, kas teica, kā tu vari strādāt šo darbu un tad es arī skaidroju, ka mēs neviens nezinām, kā būs nākotnē. Tās ir ļoti noderīgas zināšanas, lai palīdzētu tuviniekiem, paziņu paziņām, kā rīkoties, nonākot šajā ļoti smagā situācijā.” Inese Kaira, paliatīvā aprūpe mājās “Samarieši-Med4U”

“Pats galvenais, lai sabiedrībā būtu tā sapratne, ka to, ko mēs darām, tas ir ļoti nepieciešams, “ saka Andis.

“Aprūpētāja profesijai ir nākotne, šajā profesijā vienmēr būs darba iespējas, es nevaru iedomāties nekāda veida robotus, kaut gan attīstās tehnoloģijas, ir daudz kas jau redzēts. Šī te cilvēcīgā puse, to neatsvērs nekādi roboti un ierīces Kaut vai šis siltais pieskāriens, skatiens un smaids, “ uzsver Kristīne.

“Es brīnos katru dienu, ka tik sirmā vecumā cilvēki vēl ir ar gaišu prātu, ar sapratni, kas notiek apkārt. Ar sapratni un bez tādas, kā tautā saka, pukstēšanas. Viņi saprot tās lietas ļoti labi, viņi saprot arī, ka tas dzīves ilgums ir katram, cik ir, bet viņi atrod to pozitīvo, gaišo pusi, un mani tas ļoti uzrunā, “ saka Andis.

“Katram vajag savas pidžamiņas, citiem vajag iedot bučiņu, citu vajag samīļot, ar citu vajag pasēdēt un parunāt. Viņš tevi gaida, viņš vēro un līdz rītam gulēs mierīgi, ja tu to visu izdarīsi, “ stāstu noslēdz Jana.

Cienīt un sargāt tos, kas rūpējas, aicina biedrība “Latvijas Samariešu apvienība” un Labklājības ministrija.

Uzziņai: www.samariesi.lv un https://aprupesdeklaracija.samariesi.lv

atpakaļ pie jaunumiem