Kas ir labs sociālais darbinieks, aprūpētājs, un vai to vispār ir iespējams objektīvi nodefinēt? Varam runāt tikai par to, ko zinām – par mūsu darbiniekiem, un mums viņi ir paši labākie. Ne tikai tāpēc, ka dara vairāk nekā prasa pienākums, bet arī tāpēc, ka vēlas pilnveidoties – iegūt jaunas zināšanas un prasmes, lai sniegtu labāko iespējamo aprūpi, palīdzību.

Mēs regulāri dodamies pieredzes apmaiņā, kā arī uzņemam kolēģus pie sevis. Nesenā pagātnē, viesojoties pie Austrijas samariešiem, sapratām, ka ļoti, ļoti vēlamies, lai viņi ar savām zināšanām padalās ar plašāku mūsu darbinieku loku. Tādējādi nedēļas nogalē mūsu centrālajā mītnē Rīgā norisinājās mācības, kā labāk izprast un strādāt ar cilvēkiem, kuri sirgst ar demenci vai zaudējuši intelektuālās spējas un dažādas maņas citu saslimšanu, kā arī novecošanas dēļ.

Uztveres attīstība un izmaiņas, pašapziņa, stimuli – daudz it kā zināmu aspektu, sevišķi, ja domājam, no savas perspektīvas raugoties. Taču vai tā pa īstam spējam būt empātiski un iztēloties, zaudējam kaut ko no šīs sarežģītās puzles? Un kā varam palīdzēt cilvēkam justies dzīvam? Kādas verbālās un neverbālās komunikācijas tehnikas iespējams izmantot? Cik ļoti svarīgi ir zināt cilvēka dzīves gājumu, izzināt viņa biogrāfiju, lai spētu palīdzēt pilnvērtīgi.

Tie ir tikai daži jautājumi un šķautnes, ko ar Austrijas kolēģēm, lektorēm risinājām gan teorijā, gan praktiskos vingrinājumos. Piemēram, guļot nekustīgi 20 minūtes un testējot savas sajūtas. Reflektējām, pārrunājām, dalījāmies pārdomās.

Mācības noslēdzām ar kopīgu devīzi – strādājam tā, lai mūsu aprūpējamais ik dienu sajustos mīlēts un vajadzīgs, kaut reizi!

Katrs dalībnieks saņēma arī apliecinājumu par apgūto.

Vissirsnīgākie pateicības vārdi austriešu lektorēm Christine Ecker, Petra Fennesz un Maria Eresheim!