Kad ierados Valmierā uz semināru “Stronger Together”, nezināju īsti, ko gaidīt. Pievienojos daudzveidīgai dalībnieku grupai no Zviedrijas un Latvijas, no kuriem daudzi pārstāvēja darba devējus, un visiem bija kopīga interese: kā radīt darba vietas, kurās cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiek ne tikai integrēti, bet arī patiesi iekļauti. Jau pašā pirmajā sesijā mani pārsteidza satikto cilvēku atvērtība un viņu apņemšanās uzlabot iekļaušanu darba tirgū. Tā bija vairāk nekā projekta tikšanās — tas bija logs uz to, kā abas valstis pārvar darba integrācija izaicinājumus un izmanto iespējas.

Iepazīšanās ar Rūdi

Viens no spēcīgākajiem brīžiem bija, kad mūs iepazīstināja ar Rūdi, jaunu vīrieti, kura stāsts simbolizē izturību un cieņu. Mēs noskatījāmies īsfilmu par viņa ikdienas dzīvi, kurā bija malkas ciršana, bišu aprūpe un putnu būrīšu būvēšana — kamēr viņš klusi sēdēja starp mums. Viņa klātbūtne bija atgādinājums, ka iekļaušana nav abstrakta ideja. Tā ir par cilvēka potenciāla atzīšanu un iespēju došanu.

Kā reiz teica Maija Andželu: “Cilvēki aizmirsīs, ko tu teici, cilvēki aizmirsīs, ko tu izdarīji, bet cilvēki nekad neaizmirsīs, kā tu liki viņiem justies.” Rūdis lika mums sajust, ko patiesi nozīmē iekļaušana — nevis labdarība vai līdzjūtība, bet gan cieņa un cilvēcība.

Mācīšanās no Annas Brokas

Dr. Anna Broka, viena no mūsu trenerēm, dalījās savā personīgajā ceļojumā, kas sākās, kad viņas zviedru brālis, kuram ir invaliditāte, strādāja parastos darbos, piemēram, “McDonald’s” un zooveikalā. Viņa mums atgādināja, ka intelektuālās attīstības traucējumi ne vienmēr ir redzami un ka komunikācijas jutīgums ir ļoti svarīgs. Vienkārša frāze, piemēram, “darīsim to”, dažiem var būt viegla, bet citiem — pārāk sarežģīta.

Anna novilka skaidru līniju starp integrāciju un iekļaušanu. Integrācija bieži vien sagaida, ka indivīdi pielāgosies esošajai videi. Iekļaušana, no otras puses, nozīmē vides pārveidošanu, lai ikviens varētu attīstīties. Šī perspektīva ir “Stronger Together” pamatā.

Atziņas no semināra

Vairāku sesiju laikā mēs pētījām iekļaušanas praktiskos un kultūras aspektus:

• kā darba vietas kultūra, valoda un pat sensorie faktori ietekmē to, vai cilvēki jūtas gaidīti;
• tādu darbā pieņemšanas procesu nozīme, kas koncentrējas uz spējām, nevis ierobežojumiem;
• arodbiedrību, sociālo dienestu un valsts iestāžu loma ilgtspējīgas darba dzīves atbalstīšanā;
• radoši veidi, kā pielāgot uzdevumus, lai katrs cilvēks varētu sniegt jēgpilnu ieguldījumu.

Vienā seminārā dalībniekiem tika lūgts pozitīvi raksturot sevi. Tas izrādījās pārsteidzoši grūti; daudziem cilvēkiem nekad nebija lūgts runāt par savām stiprajām pusēm. Tomēr šādi brīži pavēra svarīgas sarunas par pašapziņu, pārliecību un cieņu.

Iedvesma no prakses

Mūsu vizīte dienas aprūpes centrā “SOLIS” parādīja, kā iekļaušana izskatās praksē. Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem netika atstumti malā; viņi aktīvi iesaistījās, redzami sniedzot ieguldījumu sabiedrībā. Arī darba devēji sāk uztvert savas lomas citādi — ne tikai kā darbavietu nodrošinātāji, bet arī kā iekļaujošas, cieņpilnas darba vietas uzturētāji.

Mēs dzirdējām arī Ingu Brenti-Miezi no Latvijas Samariešu apvienības, kura runāja par valsts ierobežotajiem resursiem, kā arī par sociālās uzņēmējdarbības pieaugošo potenciālu. Neskatoties uz ierobežojumiem, pārmaiņas ir iespējamas, ja ir radošums un apņēmība.

Manas personīgās pārdomas

Vietā, kur esmu dzimusi un augusi, nekad neesmu redzējusi, ka pret cilvēkiem ar fiziskām vai garīgām problēmām izturētos ar cieņu vai viņiem tiktu dotas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē. Viņi bieži bija neredzami, izslēgti no skolām, darba vietām un sabiedrības dzīves.

Kopš pārcelšanās uz Zviedriju mana perspektīva ir būtiski mainījusies. Esmu bijusi lieciniece centieniem iekļaut cilvēkus ar invaliditāti izglītībā, nodarbinātībā un sabiedriskajā dzīvē. Un šī ceļojuma laikā uz Latviju es redzēju vēl vienu pasaules pusi, kas ar apņēmību un radošumu strādā, lai veidotu iekļaujošāku vidi. Man bija acis atveroši un iedvesmojoši apzināties, ka cilvēki, neatkarīgi no savām robežām, domā un rīkojas citu labā.

Kopīga atbildība

No Valmieras mājās atvedu ne tikai zināšanas, bet arī “atjaunotu” atbildības sajūtu. Iekļaušana nav kontrolsaraksts vai pakalpojums. Tās ir tiesības, un tas prasa pazemību, ieklausīšanos un nepārtrauktus centienus.

Projekts "Stronger Together" ​​ir vairāk nekā nosaukums. Daloties ar tādiem stāstiem kā Rūdim, mācoties no tādiem cilvēkiem kā Anna un apmeklējot tādas vietas kā “SOLIS”, mēs atceramies, ka iekļaušana sākas ar izvēli – izvēli redzēt, dzirdēt un radīt telpas, kurās ikviens pieder.

“Stiprāki kopā” man bija solis uz priekšu, atgādinājums un solījums. Solījums, ka iekļaušana nepaliks tikai “uz papīra”, bet gan kļūs par praksi, kas veido pasauli.

Supriti Dhar

Projekta koordinatore

Coompanion Östergötland

Projekts STRONGER TOGETHER tiek īstenots Interreg Central Baltic programmas 2021-2027 ietvaros, projekts līdzfinansēts no Eiropas Savienības

atpakaļ pie jaunumiem