Anastasijas stāsts

“Es par sevi varu teikt – dzīve pirms Dzērvēm un dzīve pēc Dzērvēm, “ stāstu iesāk Anastasija

Viņai ir 27 gadi un ārkārtīgi traumatiska pieredze. Ģimenes pamesta, meitene dzīvoja bērnunamā Valmierā. Tolaik tika piedzīvots nežēlīgs noziegums, kas atstāja neatgriezeniskas sekas, iedragājot mentālo veselību. Anastasija pabijusi vairākos pansionātos, pāraudzināšanas un citās iestādēs. Bēguļojot, jo nespēja tikt galā ar cilvēku nodevību, bailēm un citām problēmām, ko radīja viņai noteiktā diagnoze.

Mēs viņu sākotnēji iepazinām mūsu īslaicīgās uzturēšanās mītnē “Austra”. Tad tika sagaidīta vieta grupu dzīvoklī “Dzērves” un, skaitot no pirmās tikšanās,  meitene pie mums dzīvo jau 10 mēnešus – tas ir ilgākais vienā iestādē pavadītais laiks pēc bērnunama.  Ļoti liela ir vadītāja Iritas Mercas loma, kura ļoti iestājas par Anastasiju, lai viņa atgūtu savu dzīvi.  

“Irita ir mans galvenais motivators. Viņa nešķiro, bet dod iespēju visiem. Es mācos uzticēties cilvēkiem. Es šeit gūstu drošības sajūtu – ka mani neizsviedīs ārā, neizmantos. Es agrāk ļoti bieži un ilgstoši dzīvoju slimnīcā. Šogad esmu bijusi tikai vienu reizi, tātad ir bijis tikai viens nopietns slimības saasinājums, un tas ir, pateicoties atbalstam, ko šeit saņemu no visiem darbiniekiem, īpaši Iritas, kas arī pati mani katru mēnesi ved pie ārsta. Šeit es pirmo reizi sajūtu ģimeniskas rūpes un atbalstu, cilvēki pieņem, saprot, nenosoda, palīdz. “

Viļņa stāsts

Neilgi pirms grupu dzīvokļa 20 gadu jubilejas patstāvīgā dzīvē devās Vilnis, kurš Dzērves par savām mājām sauca teju 6 gadus. Sociālie darbinieki viņu pavadīja ar vismīļākajiem vēlējumiem, apsveikumā rakstot: “Dzīves viļņu līkločos dzīve ņems un dzīve dos, laimīga ir tava loze, esi Vilnis tā kā roze!”
Apsveikums, jo tas ir liels notikums, kad iemītnieks pēc neskaitāmām cīņām ar sevi, pretojoties dažādiem kārdinājumiem, ir gatavs sākt dzīvi no jauna.

TAČU, KĀDS IR VIĻŅA STĀSTS – KĀ VIŅŠ NONĀCA MŪSU GRUPU DZĪVOKLĪ?

“Man bija laba dzīve. Pabeidzu mūzikas internātvidusskolu, sāku studēt kinorežiju RISEBA. Dzīvoju Klusajā centrā. Strādāju, mācījos. Vienā brīdī aizrāvos ar Ričarda Brensona grāmatām un sāku burtiski darīt visu, ko viņš iesaka, lai kļūtu bagāts. Tas noveda pie pārslodzes un vēlmes atslābināties, narkotikām. Sapinos paša murgos un nonācu Tvaika ielā…”

Sociālais pedagogs Irēna saka: “Ļoti interesanti, ka Vilni šeit noveda viņa nepacietība, pārgalvīga. Taču vienlaikus viņš ir ļoti pacietīgs. Ir bijuši dramatiski momenti un situācijas, kurās Vilnis izcēlies ar apbrīnojamu pacietību. Palīdzējis mierināt cilvēkus, piemēram, meiteni, kas piedzīvo smagu histērijas lēkmi. Viņš ir arī mērķtiecīgs jaunietis – šeit dzīvojot, mācījies un ieguvis friziera kvalifikāciju. Starp citu, griezis matus ne vienam vien grupu dzīvokļa iemītniekam. ”

“Es domāju, ka esmu pārāk mērķtiecīgs. Ja aizraujos ar kaut ko, tad pārmērīgi. Esmu sapratis, ka jāiet pa vienam pakāpienam, pēc kārtas. Ja tu uzreiz ar liftu kaut kur uzbrauc, nespēj neko īsti novērtēt beigās, “ piebilst Vilnis.

Viņš arī atzīst, ka agrāk bijis narciss. Tad savukārt vienā brīdī ļoti nemīlēja sevi. Viss, kas bija apkārt, noveda jaunieti zemākajā punktā. Un tad viss sāka iet pamazām uz augšu.

“Esmu pateicīgs par visu, kas manā dzīvē ir noticis. Ja nebūtu tā visa, es nebūtu tas, kas esmu. Esmu bezgala pateicīgs visai Dzērvju komandai, visiem sociālajiem darbiniekiem, maniem kaimiņiem šeit – viņi visi ir mana ģimene. Manas vērtības ir mainījušās. Nauda, tā ir ilūzija…”