Iekšējā brīvība nav ideja — tā ir dzīva pieredze, kas rodas ķermenī un attiecībās ar citiem. Šo pieredzi biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” atbalsta centra “Solis” apmeklētāji izdzīvoja jau otrajā projekta “Kustību dvēsele” radoši terapeitiskā cikla nodarbībā. Ar projekta “Kustību dvēsele” starpniecību stāstām stāstu, radām pasaku,  kurā kustība kļūst par balsi, bet māksla – par tiltu uz pasauli. Tā ir mūsu kopīgā valoda, kur deju un kustību terapijas savienojas ar mākslu, ļaujot cilvēkam būt redzamam savā pilnībā, pamanīt sevi un veidot jēgpilnu mijiedarbību ar citiem. 

“Būt pašam pasaulē, kas pastāvīgi cenšas tevi padarīt par kaut ko citu, ir vislielākais sasniegums,”  tā amerikāņu filozofs Ralfs Valdo Emersons. Un patiesi – mēs piedzīvojām iespēju būt pašiem. Saprast, ka iekšējā brīvība nav rezultāts, bet process — tā rodas no kustības, kas nāk bez piespiešanas. No krāsas triepieniem, kas netiek vadīti ar prātu, bet nāk no iekšējā impulsa. Mēs izmantojam kustību, mūziku un ekspresīvo gleznošanu (action painting), lai ļautu dalībniekiem izdzīvot, atklāt un radīt brīvības formas — tādas, kādas viņiem pašiem vajadzīgas.

Bet kā tad ar pasaku? Te tā ir!

"Reiz dzīvoja cilvēks vārdā Nezinu. Viņš juta, ka kaut kas viņā grib kustēties, bet nezināja — kā. Katra kustība šķita vai nu pārāk liela, asa, neveikla, vai nepareiza. Arī vārdi nepalīdzēja — tie vai nu nesanāca, vai bija par ātru, par lēnu, vai vienkārši radīja vēl lielāku troksni.

Viņš domāja pie sevis: “Kas ar mani nav kārtībā? Kā man pietrūkst?”

Viņš vēroja putnus debesīs, vēju koku galotnēs, jūras bangošanos un dzīvnieku rotaļas. Tas viss izskatījās tik viegli, tik brīvi! "Varbūt tieši to man vajag — brīvību? Varbūt citiem ir atslēga, kā to iemācīties," viņš nodomāja.

Tā Nezinu devās ceļā — meklēt brīvību. Viņš jautāja kalniem, bet tie klusēja. Viņš jautāja vējam, taču tas tikai skrēja tālāk, spēji ieritinot sevi palagā, kas izlikts žāvēties, saveļot to virpulī un nometot pļavā.

Viņš jautāja cilvēkiem, un tie, neapstājoties, nepaskatoties steidzīgi atbildēja:  “Lai būtu brīvs, tev jābūt citādākam.”

Un tā viņš centās — kļūt citādāks. Klusāks. Stiprāks. Pareizāks. Bet, jo vairāk centās, jo smagāk kļuva.

Kādudien Nezinu satika bērnu, kurš vienkārši zīmēja ar rokām uz grīdas, spontāni izvēloties krāsas, klusi dungodams dziesmiņu. Bez plāna. Bez bailēm. Krāsas izlija, bet tas nevienu nesatrauca. Bērns atradās nelielā, mājīgā un drošā telpā, ko viņam bija radījusi mamma — viņa bija blakus. Neiejaucās, bet bija klātesoša. Tur bija paklājs, uz kura drīkstēja nosmērēties. Trauks ar siltu ūdeni, kur nomazgāt rokas. Pietiekami vietas, lai kustētos. Šajā vietā bērns brīvi darbojās.

Ar savām lielajām, mierīgajām bērna acīm, viņš paskatījās uz Nezinu un aicināja: "Nāc, pievienojies!"

Nezinu saminstinājās, nedroši palūkojās uz bērna māti, kura tikai klusi pamāja, aicinot — jā, drīkst. Un Nezinu apsēdās. Pirmo reizi viņš nekustējās, lai izpatiktu, bet klausījās, vēroja bērna darbošanos, pamazām sāka pievērst uzmanību savai elpai, plaukstām, pētīja krāsas, līdz izvēlējās sev vienu. Un tad tas notika: viņa ķermenis viegli sakustējās, roka pati uzmeta pirmo triepienu. Kustības kļuva brīvākas, impulsīvākas. Krāsas nomainīja cita citu, viņš sāka dungot līdzi bērna dziesmiņai, un bija vienalga, vai tas skan pareizi, vai šķībi. Vienkārši priecājās par iespēju darīt. Laiks skrēja nemanot, kad viņi pabeidza kopīgo darbošanos. Uz grīdas izklātajās lapās varēja ieraudzīt tik daudz krāsu, kustību radītu skaistumu, pasauli, kas uzburta, ļaujoties impulsiem.

Izrādījās, ka brīvība, ko viņš tik ilgi bija meklējis, bija tepat — kustībā, kurai viņš beidzot atļāva notikt."

Arī projekta dalībnieki – pieaugušie un bērni ar funkcionāliem un intelektuāliem attīstības traucējumiem – caur kustību un radošo darbību, sākumā nedroši, bet tad arvien aizrautīgāk,  meklē iekšējo brīvību. Brīvību būt tādiem, kādi viņi ir. Brīvību kustēties bez vērtējuma. Brīvību ļaut sev just — arī to, kas trauksmains, trausls vai neatklāts. Kustība un ekspresīvā glezniecība (action painting) šeit kļūst par veidu, kā atbrīvoties no iekšējiem un ārējiem ierobežojumiem – no bailēm, spriedzes, gaidām. Tās kļūst par valodu veidu, kā pieredzēt sevi.

Finansiālais atbalsts saņemts Vidzemes plānošanas reģiona īstenotās programmas “Vidzemes kultūras programma 2025” ietvaros, kas tiek realizēta Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”.

Projekta realizēšanas vieta: Atbalsta centrs "Solis", vadītāja Ina Miķelsone

Šajā sevis izzināšanas ceļā dalībniekiem palīdz deju un kustību terapeite Diāna Semerova un mākslinieks Ilgvars Zalāns.